Aleksandrs Čaks
Gredzens
Un tad ienāci tu
Līganā gaitā kā staigule,
Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.
Ienāci tu.
Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
Kaut kur zem zemes,
Pagrabos,
Pīkstot svaidījās peles,
Un viņu spalvā
Mirdzēja skaida kā zelts.
Ienāci tu un man teici:
«Šovakar būšu.»
Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
Es
Elpoju jūru,
Un man uz lūpām
Uzgula svīdums no mākoņu malām,
Bet zobos čirkstēja smiltis,
Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
«Šovakar būšu» -
Šie vārdi
Man iegāja sirdī līdz galam,
Un es trīsēju līdzīgi rasai.
Vakars.
Aizklāju logus.
Visus.
Glābdams sirdi no tevis,
To paslēpu plauktā
Starp grāmatām sirmām,
Atmiņām, izdzertām glāzēm.
Trīs garas sveces -
Sarkanu, zilu un melnu -
Es iededzu reizē.
Pārklāju gultu ar dzeltenu, porainu segu.
Sviedrus, vaidus un kvēli
Kas ievelk kā sūklis,
Bet blakus
Noliku solu,
Uz kura var uzsviest tavas plīvošās drēbes
Un pārklāt ar smagu kapara trauku.
Un tad ienāci tu -
Asa un pēkšņā kā caurvējš,
Kā smarža, kas aptumšo visu.
Ienāci tu.
No tava kvēluma
Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
Liesmas norāvās bailēs no svecēm
Un iebēga tumsā.
Ienāci tu.
Un, klusi smaidot,
Paņēmi
Manu sirdi no plaukta,
Uzpūti elpu
Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.
Pirkstā.
Tavs augums
Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums - rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
Zūd ikdiena kā zemi krasti,
Viss pretī bezgalībai rit.
Ar savu mīksto, melno asti
Nakts manu prātu saldi sit.
Krīt smadzenēs man zaļgas zvaigznes,
Es jūtu tikai ūdeņus.
Kad atmaņa kā rūsa plaiksnā,
Tā mirkļus, kvēlus kastaņus
Met manā izslāpušā elpā,
Un pagaistu kā tvans es telpā.
Dzejolis par to, kur es šovakar sēdēšu
Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām
Uz dzeltena spilvena.
Lampai mēs atņemsim spuldzi,
Lai tikai mēness mūs glāsta.
Skaties,
Zilgme tik zila -
Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli.
Un zvaigznes,
Vai tās nav visu pilsētas zēnu
Kabatas lampiņas,
Kas meklē kādu zudušu kucēnu?
Zini,
Kafejnīcas tagad pilnas zilganu dūmu -
It kā būtu paceltas mākoņos.
Bet mēs sēdēsim vieni.
Tu gribi mūziku dzirdēt?
Klausies, aiz loga dūc tramvajs,
Un kā no pumpja pil ūdens.
Ceļi tev silti kā elpa.
Tavas plaukstas uz maniem vaigiem
Smaržo un sapņo.
Un tavas pavērtās lūpas
Vilina mutē
Istabas gaisu,
Kas dvesmo pēc mirtēm
Un vecām saimnieces mēbelēm.
Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām
Uz dzeltena spilvena.
Rīga
Nakts.
Laternu dzeltēnās omletes gulēja peļķēs
Lietus
skaitīja ķiršus nomales dārzos,
spēlēja bungas uz lapām
un meta kauliņus kanāļa ūdeņos
Zilgme
bij tumša kā logs,
aizklāts ar audeklu melnu.
Ko man bija darīt
ar tādu nakti,
kur galošas jāvelk?
Dvēselei bārdu dzīt,
klavieres spēlēt uz nerviem?
Ilgas kā austeres rīt?
Ko man bija darīt?
Un es aizgāju
Maskavas ielā
bārā, kur salasās zagļi un šaubīgas meitas,
skumt.
Osrāma spuldzes
kā dzeltēni dzintara auskari
šūpojās gausi virs manas galvas.
Dziestot saldējums,
līdzīgs oranža ābolam,
priekšā man kristāla šķīvī,
izplūda nelielā peļķē
kā pārdurta acs.
Kaut kur bakhiski
elpoja citra.
Nakts iežņaudza apaļo bāru
tumsas melnā un čaukstošā zīdā.
Tuvākā liepa
nometa lapu
uz mana vientuļā galda.
Es to paņēmu rokās
un skūpstīju ilgi,
jo man nebija lūpu, ko skūpstīt.
Lūpu?
Kamdēļ man jāskūpsta lūpas?
Kamdēļ es
nevaru skūpstīt
marmora galdiņa virsmu,
tikpat tīru un vēsu kā meitenes mute,
sienu,
šo pašu sienu,
uz kuras virsū
sievietes miesa
trekna un balta kā kausēti tauki?
Ak, kamdēļ meitenes lūpām
izdota
monopolkomprese
uz manu sūrstošo muti!
Varbūt tamdēļ,
lai es sēdētu viens
te
ar mūžīgām ilgām
un rakstītu dīvainas vārsmas
par sevi,
par sevi, kas mīl
meitenes lūpas vairāk par visu.
Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
Liepas plauks tāpat vēl visās ielās,
Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries...
Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot,
Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.
Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs , kā smaržō siens.
Veļas mazgātāja arkādijā.
Starp strādnieku jaunavām kvēlām
un putekļu mākoni biezo
es sastapu viņu.
Bij viņa smaga kā bite,
kas meklēja kādu šūnu,
kam atdot mīksto lūpu
un sava klēpja medu.
Tai acis bij kā puķes,
kas reibina vīriešu prātus.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tai norūgusi bij miesa
viskvēlākai naktij
un rokām.
Stāvs smaržoja smagi un karsti -
kā svaiga rudzu maize
un sauca, un sauca kā elpa,
kā vienas istabas tuvums.
Ar katru kustību savu
tā savilka saldas cilpas
ap vīriešu kaisli un sirdīm.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tā bija šeit atkal kundze
un maza verdzene reizē.
Ap viņas slaidajām rokām
nu drūzmējās tūkstošiem acu,
zem viņas spēcīgām kājām
ar mieru bij mesties pat sirdis.
Pēc sešām dienām pie baļļas
tā šovakar lika reiz citus
pie ilgu un moku baļļas.
Strēlnieka dziesma latviešu meitenei.
Ja tev skumji, mans draugs,
neej,
neej augšā, kalna apaļā kafejnīcā:
tur vairs sēd tikai dāmas,
kas smaršo pēc labākās lūpu pomādes,
austrumu esencēm
un savu mīļāko cigāriem,
tur vijolists žīds, par daudz skaists,
un daži jaunekļi
kavējas stundām pie vienīgās kafijas tases,
slepeni veroties vientuļās jaunavās.
Neej.
Ja tev skumji, mans draugs,
nāc pie manis.
Man sveces gals
izdzertā balzama pudelē,
mazs, iebrūns pasjansa galds,
ko es nopirku vakar,
un glāze matrožu degvīna.
Nāc.
Es tev paklāšu mēteli savu uz grīdas,
mēness mums spīdēs pa logu,
uz kaimiņu jumta dūdos paklusi dūjas,
un es tev dziedāšu dziesmas
par putniem un ūdeni
Nāc...
Sniegs pilsētā
Pāri ļaudīm, namiem, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Asfaltam un smiltīm nu reiz gals.
Apveļas ar sniegu trama balss,
Auto signāls, vezumnieks rats,
Pazūdu es sniegā arī pats.
Pāri namiem, ielai, ostai ris
Sniega vēsais, bālais plīvuris.
Ņiprie zēni, maigās meitenes
Sniegu kopā veļ un ceļ, un nes,
Jo, kur vārtos tumšāk spuldzes blāv,
Smīnot sētnieks - sniega bende - stāv.
Atzīšanās.
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
Kur tu esi mans draugs?...Vai tai blāzmā kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...
Sapņo.
Sapņo, un tu nebūsi mazs:
Visa pasaule tevī liesies kā kvass.
Sapnis viscietāko tēraudu dzeļ
Un cilvēku visam pāri ceļ.
Sapnī tu pats topi sākums,
Pats sev par sakni un zelta vāku.
Sapņo!
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?
Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.
Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.
Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.
Atpakaļ